Bucher Schoerling Baltic vadītājs stāsta par 10 gadiem Ventspilī

Viņa vadītā ražotne dod darbu daudziem ventspilniekiem. Turklāt līdz ar Bucher pilsētā attīstījušies arī vairāki citi uzņēmumi. Nākamgad Hūzers dosies pensijā un atgriezīsies savā dzimtajā Šveicē. Taču tas nenozīmē, ka Ventspils tiks aizmirsta.

Kādas bija izjūtas, saņemot pilsētas Balvu?

– Biju ļoti, ļoti pārsteigts, un, jāsaka atklāti, esmu pateicīgs pilsētniekiem par šādu pagodinājumu.

Tas tādēļ, ka pilsētnieki, visticamāk, novērtē tieši darba vietu esamību pilsētā, un jūsu uzņēmums ir viens no nozīmīgākajiem darba devējiem. Cik šobrīd cilvēku strādā koncernā Bucher?

– Šobrīd divsimt piecdesmit. Manuprāt, šie cilvēki šobrīd ir arī ļoti augsti motivēti. Man ir sajūta, ka viņiem patīk būt mūsu komandā.

Cik cilvēku bijāt, kad sākāt attīstīt uzņēmumu Ventspilī?

– Kad 2004. gadā sākām darbu Ventspilī, bijām trīs.

Pieņemu, ka tie bija biroja darbinieki?

– Jā, sākotnēji biroja, bet divus mēnešus vēlāk arī citi darbinieki.

Skatoties uz uzņēmuma attīstību šodien, izaugsme ir milzīga.

– Tieši tā, bet patiesībā sākotnēji šāda attīstība Ventspilī netika plānota, taču soli pa solim tā ir virzījusies līdz tādam apjomam kā šodien.

Kas, jūsuprāt, ir panākumu atslēga, kas ļāva īstenot tādu uzņēmuma izaugsmi Ventspilī – pilsētā, kur nav mašīnbūves tradīciju?

– Mums veidojās ļoti laba sadarbība ar pilsētas domi un Ventspils brīvostas pārvaldi. Uzņēmumam palīdzēja jau pašā sākotnējā attīstības posmā. Kad tika pieņemts lēmums šeit būvēt rūpnīcu, riska faktors bija ļoti augsts. Taču pilsētas dome un Brīvostas pārvalde bija gatavas sadalīt riskus un iesaistījās, palīdzēja ražošanas ēku izbūvē. Tā soli pa soli aizvien vairāk pārliecinājāmies, ka ir iespējams izveidot ražošanu Ventspilī, ka attīstība notiek, un 2012. gadā varējām rūpnīcas ēku izpirkt no Ventspils brīvostas. Tagad paši ieguldām arī ražošanas infrastruktūras attīstībā. Jāpiemin, ka Ventspils ir vienīgā pilsēta Baltijā, kur šāds atbalsts ražošanas biznesa attīstībai tiek piedāvāts, un tas ir būtiski, tas darbojas. Tas ir labākais koncepts attīstībai.

Vai tikai domes un brīvostas atbalsta dēļ izšķīrāties par labu mūsu pilsētai?

– Arī tādēļ, ka šeit bija skaidri saskatāma iespēja attīstībai nākotnē – arī dēļ teritorijas piedāvājuma rūpnieciskajai ražošanai. Nav mazsvarīgi, ka šeit ir osta, prāmju līnija, kuru izmantojam. Un, protams, uzticība cilvēkiem, ar kuriem sadarbojamies.

Un kā ar darbaspēku? Nebaidīja fakts, ka nav cilvēku ar jūsu ražotnei nepieciešamajām specifiskajām zināšanām?

– Ja runājam par darbiniekiem, jāsaka, ka biroja darbinieki ir ļoti augsti izglītoti. Taču rūpnīcas darbiniekiem nereti pietrūkst profesionālo pamatzināšanu. Jāsakārto arodizglītība Latvijā. Taču arī šis jautājums pamazām tiek risināts, jo ir sākta duālā profesionālās izglītības programma. Tajā iesaistās arī mūsu uzņēmums. Tos darbiniekus, kurus esam pieņēmuši darbā līdz šim, esam apmācījuši uz vietas rūpnīcā. Taču mums ir bijis atbalsts no profesionāļiem Šveicē, Vācijā, esam varējuši to noorganizēt. Tomēr nākotnē vajadzētu virzīties uz tādu modeli, ka darbinieks varētu pēc profesionālās izglītības ieguves pilnvērtīgi strādāt. Tāpat jāvirzās uz to, lai pēc iespējas vairāk jauniešu iesaistītos profesionālās izglītības programmās un apgūtu profesijas pamatus.

Vai, jūsuprāt, situācija šajā jomā uzlabojas?

– Pagaidām to vēl nevar just, tas ir garš ceļš. Ja skatāmies uz Šveici un Vāciju, arodizglītība ir jau ilgus gadus attīstīta. Arī Latvijā tas ir tikai soli pa solim izdarāms un var aizņemt pat desmitiem gadu. Mums šī iesaiste duālās izglītības programmā arī neatrisina darbaspēka apmācības problēmu šodien, bet tā var palīdzēt nākotnē.

Runājot par nākotni, vai uzņēmumam ir vēl kādi attīstības plāni?

– Jā, nākamgad atkal esam iecerējuši paplašināšanos. Būvēsim papildu ražošanas telpas 3000 kvadrātmetru platībā, kā arī attīstīsim iekārtas lokšņu metāla apstrādē un krāsošanā. Nākamā gada maijā plānojam izveidot šīs jaunās telpas un ievietot tajās jaunās iekārtas. Līdz ar to septembrī kārtējais paplašināšanās posms tiks noslēgts.

Vai nebaida šī brīža ģeopolitiskā situācija, attiecības ar Krieviju?

– Diemžēl tās varētu ietekmēt arī mūsu biznesu, taču, visticamāk, ietekme būs īslaicīga. Ilgtermiņā jādomā par investīcijām. Mēs balstāmies uz ilgtermiņa plāniem.

Daudzi investori, kas ienāk Ventspilī, vada biznesu no savām mītnes zemēm, taču jūs uzturaties šeit. Kādēļ tāds lēmums?

– Es domāju, ka tad, ja sāk veidot uzņēmumu, visu laiku ir jābūt uz vietas. Tāda ir arī Bucherkoncerna filozofija. Tas ir nepieciešams, ja veido jaunu uzņēmumu. Personīgi man šeit, Ventspilī, patīk.

Vai jums ir kāda mīļākā vieta?

– Viena no manām mīļākajām vietām ir Ventspils Olimpiskais centrs, kur es dodos sportot.

Pastāstiet, lūdzu, ko vairāk par Hūzeru ne kā koncerna vadītāju, bet cilvēku. No kurienes nākat?

– Esmu no Šveices, no ciematiņa ar dažiem tūkstošiem cilvēku. Manā ģimenē ir četri bērni, un man ir pieci mazbērni. Gana liela saime kopā esam. Līdztekus ģimenei man ir svarīgas arī manas divas lielākās aizraušanās. Viena no tām ir riteņbraukšana un antīkie auto. Atzīšos, ka nākamgad esmu iecerējis doties pensijā, un viens no pirmajiem plāna punktiem ir ceļojums ar velosipēdu no Šveices uz Ventspili.

Iespaidīgi! Un otra aizraušanās?

– Tie ir antīkie auto. Čehu auto Aero. Es pats tos renovēju. Viena no šīm mašīnām jau ir pabeigta, otra vēl top. Līdz šim nav sanācis atvēlēt tam pietiekami daudz laika. Taču ceru, ka tas atradīsies, kad būšu pensijā. Tāds ir mans otrais lielais plāna punkts.

Renovēsiet un tad ar tiem apceļosiet pasauli?

– Nu, apmēram. Katru gadu notiek šo antīko auto salidojumi, un es, protams, piedalīšos.

Kā sākās jūsu interese par šiem auto?

– Tā sākās, kad biju divdesmit piecus gadus vecs. Mans draugs apprecēja meiteni no toreizējās Čehoslovākijas, ieraudzīju šo mašīnu un 1975. gadā nopirku. Tad man tās iepatikās arvien vairāk un vairāk.

Kādēļ tieši šī, jo ir taču tik daudz antīko auto?

– Jo šī ir patiešām īpaša. Tās ir veidotas kā sporta mašīnas. Tās tika izlaistas tikai desmit gadus – no 1929. līdz 1939. gadam.

Tām jābūt ļoti dārgām un kolekcionāru iecienītām!

– Nē, tā nav. Šīs nav mašīnas, kurām būtu liela vērtība. Protams, kad tā tiek atjaunota, tai ir vērtība. Taču es to daru pats, un galvenā vērtība ir ieguldītais darbs. Tieši pati renovācija Šveicē maksātu ļoti daudz.

Vai interese par tehniku nāk jau no bērnības?

– Tieši tā. Esmu uzaudzis nelielā lauku saimniecībā. Traktori, gotiņas, darbs.

Un tālāk, kā noprotu, šī interese tika apaudzēta ar zināšanām?

– Izglītību ieguvu Šveicē – sākumā pamatskola, tad profesionālā izglītība un tad jau inženiera grāds mehānikā.

Un kā attīstījās jūsu karjera?

– Koncerna Bucher sāku strādāt jau tālajā 1975. gadā. Tas bija pirmais darbs pēc studijām. Vispirms strādāju plānošanas nodaļā, vēlāk jau vadīju loģistiku, tad informācijas tehnoloģijas. Redziet, esmu pabijis gandrīz visās jomās uzņēmumā (smejas). Vēlāk jau atbildēju par ražošanuBucher. Savukārt 2000. gadā, kad mani bērni jau bija paaugušies, es piekritu doties uz BucherHannoverē. Un tur mēs nonācām pie plāna par Ventspili. Un tā, lūk, es esmu šeit.

Latvijā nepietrūkst kalnu?

– O, kad braucu ar riteni, spēju to tieši novērtēt (smejas). Nav jābrauc augšā, lejā. Tādēļ izbaudu. Ir savas priekšrocības.