Parasti, saņemot atzinību, cilvēks mēdz aizdomāties: kāpēc man, ko esmu darījis labāk vai vairāk? Kādas pārdomas ir jums?
– Biju pozitīvi pārsteigts, taču es to redzu kā manas profesionālās darbības novērtējumu. Augustā aprit 14 gadu, kopš strādāju pie brīvostas rūpnieciskās zonas attīstības. Šis ir bijis mans primārais darba pienākums kopš Ventspils Augstskolas absolvēšanas. Nevaru noliegt, ka šodien, braucot pa Ganību vai Rūpniecības ielu vai Pārventā garām Tehnoloģiju parkam, ir gandarījums, ka redzu – rūpnīcas darbojas, bet es zinu, kā tas viss ir sācies, kā norisinājies process līdz brīdim, kad tika ieslēgtas iekārtas, cilvēki sāka darbu. No malas varbūt šķiet vienkārši, taču patiesībā ceļš līdz tam nav tik vienkāršs un ir gana pilns izaicinājumu, kuru pārvarēšanai nepieciešams mērķtiecīgs darbs. To brīvosta veic ciešā sadarbībā ar pilsētas domi un uzņēmējiem.
Vai toreiz – jaunam, bez pieredzes darbā ar investoriem – sākums nebija grūts?
– Bija labas teorētiskās zināšanas, prakse, kuru ieguvu apmaiņas programmās Vācijā un Beļģijā, kā arī labas svešvalodas zināšanas. Brīvi pārvaldu krievu, vācu un angļu valodu, bet galvenais faktors tomēr bija pilsētas stratēģija, kas jau tolaik bija izstrādāta, balstoties uz ekspertu pētījumiem. Tajā skaidri bija definēts mērķis attīstīt ražošanu. Brīvostas pārvaldei tas tika noteikts pienākumos, bet no pilsētas vadības puses gan toreiz, gan tagad ir bijis pastāvīgs atbalsts tā realizācijai. Tas dara manu darbu vienkāršāku un pozitīvu rezultātu daudz iespējamāku. Ļoti daudzās pilsētās tā nav. Savulaik esmu diezgan daudz pētījis investīciju piesaistes procesu. Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem pašvaldībām parasti ir nespēja precīzi definēt savu piedāvājumu un brīdī, kad ir investora interese, nekavējoties reaģēt. Ventspilī šis jautājums ir sakārtots.
Tas ir būtiski, bet ne vienīgais faktors, kas raisa investoru uzticību.
– Protams, otra daļa, kas ir svarīga, – panākt, lai šie investori vispār pamana Ventspili pasaules kartē. Savukārt, kad pamanījuši, būtiski noturēt viņu interesi un novest līdz darba vietu izveidei Ventspilī. Šajā procesā katra kļūda, kavēšanās vai nevērība komunikācijā var izšķirt rezultātu. Mana atbildības daļa ir ne vien panākt, lai uzzina par iespēju investēt Ventspilī, bet arī tad, kad investori ir piekrituši, jāvada process līdz brīdim, kad atslēga tiek pagriezta un rūpnīca palaista. Jāatrisina visi jautājumi, lai viņi nepaceltu cepuri.
Vai atceraties, ar ko sākāt investoru piesaisti?
– Sāku ar situācijas izpēti, lai saprastu, ko mēs īsti varam piedāvāt. Vispirms izpētīju, kāds izskatās ražojošais sektors Ventspilī. Nekavējoties ķērāmies pie Ventspils investīciju ceļveža izveides, kas tolaik bija jaunums Latvijā un nebija nevienai no pilsētām. Bija svarīgi saprast, kāds ir uzņēmējs, ar ko varētu strādāt, jo investīciju piesaistē ir divi ceļi ejami: vai nu piesaistīt investoru jau esošam uzņēmumam, lai tas varētu augt un paplašināties, vai arī piesaistīt investorus no malas, kas šeit atvērtu jaunus uzņēmumus. Pirmais secinājums par ražojošajiem uzņēmumiem Ventspilī bija tāds: piecdesmit četri uzņēmumi un no tiem tikai trīs ar darbinieku skaitu virs desmit, pārējie bija mājražotāji ar vienu līdz diviem darbiniekiem. Salīdzinājumam – Liepājā toreiz bija sieviešu apakšveļas ražotāju asociācija, kurā biedru skaits bija pāri sešdesmit. Tādas mums toreiz bija kārtis. Neteiksim, ka daudzsološs starta komplekts. Pirmie, kas izrādīja interesi, bija briti, kuri domāja par plastmasas ražotnes atvēršanu Ventspilī, bet pirmie, kas izveidoja ražotni, – Diana Sveces. Atceros pirmo biroja darbinieku atlasi uzņēmējam veicām brīvostā. Šodien Diana ir viens no modernākajiem sveču ražošanas kompleksiem Baltijā un stabils Ventspils uzņēmums. Vēlāk jau sekoja Bucher, Malmar un citi, kā arī sākās Tehnoloģiju parka attīstības laiks un līdz ar Ventspils elektronikas fabrikas atvēršanu – arī elektronikas nozares attīstība Ventspilī.
Ja turpinām par elektroniku, tas ir stāsts par to, kā neesošas nozares vietā pāris gadu laikā attīstīties līdz kompetencei!
– Jā, tas bija liels izaicinājums. Kad kopā ar Ventspils Augsto Tehnoloģiju parka valdes priekšsēdētāju Ivaru Eglāju sākām sarunas ar Ilmāru Osmani, viņš lika saprast, ka doma ir laba, bet vajag apmācību elektronikas jomā, savādāk te nekas nevar notikt. Aktīvi iesaistījās Ventspils pašvaldība, lai augstskolā izveidotu elektronikas apmācības programmu, kas šobrīd tiek vērtēta kā labākā Latvijā, arī Ventspils Tehnikumā notiek elektronikas apmācība, un jaunā kompleksa atklāšana šogad šo izglītības jomu tikai stiprinās. Arī elastīgajai sadarbībai ar Ventspils Tehnikumu bijusi liela nozīme investoru piesaistē, turklāt ne vien elektronikas, bet arī mašīnbūves un metālapstrādes jomā.
Kas investoriem ir būtiskais, lai viņi pieņemtu lēmumu ražot Ventspilī?
– Dažādi. Patiesībā, jo vairāk strādāju, jo vairāk redzu, ka nav universālas formulas. Ir investori, kuri visu rēķina tikai Excel tabuliņā, jeb tie, kuriem visu izšķir skaitļi. Tādu investoru interesi Ventspilij nav viegli noturēt, jo mums grūti konkurēt ar pilsētām, kur ir dabas gāzes pieslēgums. No energoresursu viedokļa esam dārgāki. Taču tajā pat laikā ir daudzi faktori, kas līdz ar infrastruktūras izveidi Ventspilij dod priekšrocības, tai skaitā brīvostas veidotā ražošanas infrastruktūra, prāmju līnijas, inkubatora atbalsts, augstskola, tehnikums, Tehnoloģiju parks, kā arī telpu un zemes nomas iespējas. Ir tādi investori, kas izvēlas vairāk emocionāli, un tādi, kas domā ļoti stratēģiski. Piemēram, ja investors atbrauc uz Ventspili, kur ir tīra, sakārtota vide, pludmale, viņš, balstoties uz pirmajām emocijām, notur interesi, bet tālāk sarunās, jūtot pilsētas ieinteresētību un piedāvātos risinājumus, arī izšķiras palikt šeit. Jārēķinās ar to, ka pēc pirmās tikšanās investoram ir virkne jautājumu, bet, ja viņš atbildi uz tiem nesaņems nākamajā dienā, iespēja var būt zaudēta. Tas nozīmē, ka tiem, kuri iesaistīti komunikācijā ar investoru, jābūt pieredzei, zināšanām un labai datu bāzei.
Varat minēt arī kādu emocionālo piemēru?
– Jā, manā praksē tāds gadījums bija Froli Baltic. Īpašnieki bija atbraukuši ziemā uz Rīgu un gatavojās doties uz Valmieru, taču pāris kilometrus aiz Rīgas viņus pārsteidza putenis un viņi atgriezās viesnīcā. Viņiem bija brīvs vakars. Tajā brīdī bija zvans no Rīgas man – ka investori ir ieinteresēti sarunās. Tā kā ziema un putenis ir ierastas Latvijas parādības, man nebija šķēršļu, braucu uz Rīgu, kur centos viņus pārliecināt par Ventspils priekšrocībām. Rezultātā uz Valmieru viņi tā arī neaizbrauca, novērtēja mūsu pretimnākšanu un galu galā atvērta ražotni Ventspilī. Arī personīgā attieksme ir būtiska. Investori novērtē, ka sarunās piedalās pilsētas pirmā vai otrā amatpersona. Vītoliņa kungs ir klāt vienmēr, bet būtiskākajās sarunās ir klāt arī Ventspils domes priekšsēdētājs.
Ar kuru investoru šobrīd strādājat?
– Aktīvs darbs notiek pie Pobeda Confectionery ražotnes izveides. Patiesībā arī šis ir piemērs, cik būtiska ir komunikācija un ieinteresētība no ventspilnieku puses. Kad investori atbrauca, viņiem it kā viss patika un viņi teicās, ka dzirdējuši par iespēju Latvijā reģistrēt uzņēmumu vienas dienas laikā. Protams, to var, taču viena diena ir Komercreģistra sniegtā pakalpojuma ilgums pie nosacījuma, ka visi dokumenti ir sagatavoti un notariāli apstiprināti. Bet viņiem nebija nekā, tāpēc lūgums organizēt vizīti Komercreģistrā no sākuma izklausījās kā aprīļa joks. Krievu valodā ir tāds sakāmvārds: «Kal dzelzi, kamēr karsta». Bija skaidrs, ka palaist viņus tālāk uz Klaipēdu, no kurienes nāk viena līdzīpašnieka vecvecāki, vienkārši nedrīkst. Nekavējoties tika piesaistīti Biznesa inkubatora speciālisti, kuri zibenīgā ātrumā palīdzēja sagatavot nepieciešamos dokumentus un galu galā iesniegt visu nepieciešamo Komercreģistrā. Rezultātā uzņēmums ir reģistrēts 1. aprīlī, un tas nekādā ziņā nav joks, bet gan pierādījums, ka Ventspils var!
Esat gudrs cilvēks ar perspektīvu. Tādi parasti lūkojas pēc jauniem karjeras augstumiem. Kas jūs notur Ventspilī?
– Tas, ka projektos ir savas grūtības, kas jārisina, arī ir tas, kas mani piesaista šim darbam. Nepārtraukti ir jauni izaicinājumi, katrs projekts dod gandarījumu. Ja zini, kuru akmeni esi ielicis, kā esi cīnījies, pēc tam ir liels gandarījums, redzot, ka uzņēmums strādā. Jā, ik pa laikam ir nopietni piedāvājumi mainīt darbības jomu un atrašanās vietu – gan Latvijas ietvaros, gan ārvalstīs –, taču Ventspils mani notur ar proaktīvo attieksmi pret uzņēmēju piesaisti. Arī kā iedzīvotājam man pilsētā izveidotā infrastruktūra liekas piemērota un atbilstoša. Vēl pavisam nesen atteicos no nopietna piedāvājuma doties uz Rīgu, salīdzinoši nesen esmu uzņēmies jaunus papildu pienākumus brīvostas pārvaldnieka vietnieka statusā. Ventspilī ir vēl ko attīstīt. Viens no tādiem tuvākās nākotnes projektiem, ko gribu redzēt īstenotu, ir interaktīvā zinātnes centra izveide, tāpat vēl daudz darāms, lai realizētu ambiciozo informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozares attīstības stratēģiju. Tas ir liels izaicinājums gan ostai, gan pilsētai.
Daudzi teiktu, ka neiespējams izaicinājums!
– Nebūt ne. Vienreiz jau esam pierādījuši, ka vīzija, stratēģija un mērķtiecīga tās izpilde dod rezultātu. Līdzīgi bija ar rūpniecību, kur mums nebija nekā, bet šobrīd esam apsteiguši daudzas Latvijas industriālās pilsētas. IKT jomā nākotnē vēlamies plūkt tādus pašus laurus. 2010. gadā jau bija lūzuma punkts, kad rūpniecībā strādāja tikpat daudz cilvēku kā ostas termināļos. Nākotnē gribētos arī absolūtos ciparos sasniegt vismaz vēsturiski industriālās un iedzīvotāju skaita ziņā divreiz lielākās Liepājas līmeni.
Bieži vien cilvēki sūdzas, ka nav darba, bet uzņēmēji turpretī – ka nav, kas strādā. Kā jūs komentētu šo pretrunu?
- Tā nav pretruna. Bezdarbs būs vienmēr, pēc ekonomikas teorijas, šim loģiskajam bezdarbam jābūt ap 5%. Ja tas turas šādā līmenī, var teikt, ka principā bezdarba nav. Galvenā konfliktsituācija ir tā, ka ne vienmēr cilvēks strādā darbā, kas viņam patīk un kur viņš jūtas pietiekami labi apmaksāts. Savukārt darba devējam ir izaicinājums atrast darbiniekus ar nepieciešamo kvalifikāciju un specifiskām prasmēm, kuras ne vienmēr ir darba tirgū pieejamas. Tur veidojas šī problēma, ka bezdarbs ir, bet darbinieku nav. Tādēļ mēs elektronikas, metālapstrādes un IKT jomā mēģinām šo pieprasījumu nosegt caur izglītības programmām. Protams, ja esi ieguvis profesiju, kurā nekādi neizdodas atrast darbu, varbūt ir jāapsver pārkvalificēšanās. Tāpat par algām runājot: jo vairāk šeit būs uzņēmumu, jo pieaugs konkurence darba tirgū un algas būs lielākas.