Katrīnas II 1784. gada 11. septembra dekrētu, kas paredzēja gubernatoriem izmērīt visas kuģošanas upes un «atrodot sēkļus, tie jāapzīmē ar stoderiem drošai kuģošanai», var uzskatīt par pirmo likumdošanas mēģinājumu ieviest šķēršļu ierobežojumus kuģošanas jomā. Tas nozīmē, ka jau toreiz notika kuģu ceļu noteikšanas darbi un sēkļi tika apzīmēti ar brīdinājuma zīmēm, kas ir nepieciešams kuģošanas attīstībai un drošībai. Kuģu vadītājām ir jāredz un jāņem vērā bīstamās robežas. Peldošās zīmes pirms simtiem gadu tika gatavotas kā stoderi, mucas un pīti kārklu grozi nošķeltu konusu formā. Bija gan dienas bojas, proti, tās nespīdēja naktī, gan tādas, ko darbināja gāze. Sistemātiska kontrole par to stāvokli nenotika, to darbības drošība ne vienmēr bija pienācīgā līmenī, jo straumes un garām kuģojošie kuģi nereti tās izkustināja no savām vietām. 21. gadsimtā bojas varbūt nedaudz tikai pēc formas līdzinās savām senajām māsām, bet pēc tehniskajiem parametriem nemaz.
Mūsdienu bojas – tas ir pilns metāla korpuss ar piestiprinātu pie tā ažūra virsbūvi, kurā atrodas gaismas aparatūra. Metāla korpusa apakšējai daļai piestiprināta spoža ierīce. Gaismas krāsa un raksturs, bojas nokrāsa tiek noteikta atkarībā no tās funkcijas. Uz bojas sānu malām ar atšķirīgu krāsu tiek uzrakstīts tās kārtas numurs.
Starptautiskās Bāku asociācijas piedāvāta norobežojumu sistēma iekļauj piecu veidu peldošās zīmes: laterālās, kardinālās, atsevišķu bīstamību ierobežojošās, sākuma punktu un kuģu ceļa ass un ejas vidus apzīmējošās un citas speciālas nozīmes.
Sirds krāsas bojas
Stāvot pie Ventspils ostas akvatorijas kartes, par bojām stāsta Kuģošanas atbalsta dienesta (KAD) vecākais inženieris Aivars Beitāns. «Brīdināt un noorientēt kuģu kapteiņus – tas ir boju galvenais uzdevums,» viņš norāda. Vistālākās Ventspils brīvostas bojas Bezimjannaja un Viņkova atrodas 40 kilometru attāluma no krasta, to mērķis ir norādīt uz jūras sēkļiem, tuvojoties kuģu ceļam. Bezimjannaja informē kuģi: «Apbrauc man apkārt no rietumiem», bet otra: «Apbrauc man apkārt no austrumiem». Tuvojoties Ventspilij, nav pārāk daudz sēkļu, norāda speciālists, vairāk to ir Irbes šaurumā. Septiņas Ventspils brīvostas bojas ir paredzētas sēkļu noteikšanai, kur dziļums varētu būt seši deviņi metri. Trīspadsmit bojas paredzētas kanāla robežu noteikšanai, tās ir atzīmētas uz kartes, no jūras puses apzīmētas pa kreisi ar sarkanu krāsu, pa labi – ar zaļu. «Sarkanais ir pa kreisi tādēļ, lai kapteiņi reizēm nejauktu: sarkanā boja ir no sirds puses.»
Grunts izgāztuves boja atrodas tuvējā stāvvietā, un pēc nosaukuma nav grūti nojaust, ka tā norāda izgāztuves vietu jeb poligonu: zemessmēlējs Dzelme turp nogādā grunti. Šīs divas bojas kalpo Dzelmes vajadzībām, norādot kustību ceļu.
Modernizācija 16 gadu garumā
Ventspils brīvostas speciālisti nomainījuši visas navigācijas iekārtas pirms 16 gadiem, un joprojām nav aizmirstas kvēlspuldzes bojas. «Pa šo laiku visu boju parku esam ievērojami modernizējuši,» stāsta Beitāns. «Nomainījām vecās padomju bojas BMBL, kuras tolaik jau bija nokalpojušas 30–40 gadu.» Modernizētās bojas sākumā pasūtījām Rīgas uzņēmumā, bet pēdējos sešus gadus – Ventspilī, pie SIA Metāls. Ventspils speciālisti paši tās uzkonstruēja, izgatavoja viena veida bojas, kuras izmanto joprojām. Laba jūras prakse ieteica, kādas bojas ir nepieciešamas Ventspils ostai: par pamatu ņemta padomju laika boja, nedaudz pārveidota tās noturība, izmainīta astes daļa. Ja padomju bojām baterijas atradās apakšpusē, tad jaunajām – augšā, lai izvairītos no ūdens iekļūšanas. «Savienojumi ar skrūvēm, gumijas blīvēm tik un tā pieļāva ūdens iekļūšanu iekšpusē. Ūdens nonāca baterijā, un tā parasti sadega. Tādos gadījumos mums atkal vajadzēja bojas vilkt uz ostu, bet tie ir darba un tehniskie izdevumi,» stāsta inženieris. Katrā bojā atrodas četras energoietilpīgas baterijas, to energoatdeve ir pieaugusi. Agrāk bojā atradās dažu voltu lampiņa, tagad ir uzstādītas spēcīgas gaismas diodes ar nelielu enerģijas patēriņu, bet mazajā kastītē ir visa nepieciešamā tehnika: navigācija jeb GPS, mobilie sakari, datu pārraides, analīzes sistēma u.c.
Informācija par boju vairākas reizes diennaktī tiek saņemta datorā. «Mēs esam viena no pirmajām ostām Latvijā, kas ieviesusi monitoringa sistēmu. Sadarbojamies ar igauņu kompāniju Cybernetica, kas nodarbojas ar navigācijas iekārtu attīstību,» norāda Beitāns. Neierastas situācijas gadījumā informācija no bojas caur monitoringa sistēmu nonāk uzreiz mūsu rokās. Piemēram, KAD darbinieki savos mobilajos tālruņos saņem signālu, ka boja ir novirzījusies no darbības zonas par 25 metriem. Pateicoties jaudīgajām baterijām, bojas var darboties uz ūdens visu gadu, reizēm pat divus. Tiesa, pa šo laiku boja tik ļoti apaug ar jūras gliemjiem, kas noēd tās virsmu, ka tās tiek regulāri izceltas un tīrītas. Padomju laikā, lai veiktu boju servisu, tās izcēla no ūdens ik pēc trīs mēnešiem, tagad – četras reizes retāk. Katru gadu tās attīra ar smilšstrūklu, gruntē, maina baterijas. «No padomju hidrogrāfijas esam pārgājuši uz kvalitatīvu metāla apstrādi, esam ieviesuši labas krāsas,» stāsta Beitāns, piebilstot: «gliemežvāki tik ātri nepielīp pie virsmas. Viss, kas ir labs, kalpo ilgi.» Kad bojas tiek savāktas profilaktisko darbu veikšanai, tās aizved kopā ar enkuru. Hidrogrāfijas kuģisKapteinis Orle, kas ir aprīkots ar jaudīgām vinčām, izceļ bojas uz klāja un pievelk ķēdi ar enkuru. Pēc darbu pabeigšanas to kopā ar pavadoni – ķēdi un enkuru – nogādā vietā.
Metāla ienaidnieks – sāļais ūdens
Ja bojas tiek pareizi un labi apkalpotas, tās var darboties līdz 30 gadiem. Postošs ikvienam metālam ir sāļais ūdens, korozijas dēļ konstrukcijas sieniņas kļūst plānākas. Vecajām padomju laika bojām sieniņu biezums bija 8 mm, svars – 5 tonnas, taču metāla korozija 30 gadu laikā bija tāda, ka caur bojas sienu varēja izbāzt adatu, stāsta speciālists. Mūsdienu ziemas bojas sver trīs tonnas, vasaras – divas, sienu biezums – 6 mm. Vēl 500 kg sver bojas enkura ķēde, bet tās vidējais garums ir 27 metri. Lai tā grieztos un neplīstu, bet boja varētu mierīgi turēties virs ūdens, enkura ķēdi ar to savieno grozeklis. Bojas atrašanos savā štata vietā nodrošina trīs tonnu smags enkurs. Reti, taču gadās, ka bojas tiek norautas no enkuru ķēdes, bet speciālisti labi zina, ka ar straumi tā tiks aiznesta līdz Ovišiem. Boja palīdz sekot līdzi arī navigācijas sistēma. Ir gadījies, ka bojas spēcīgas vētras laikā ir aizpeldējušas pat līdz Sāremā. Vienlaikus bez pārtraukumiem jūrā un ostas akvatorijā darbojas 36 vasaras un ziemas bojas, kas pieder Ventspils brīvostai. Vēl aptuveni 16 bojas, kas ir gatavas darbam, ir rezervē. Vasaras bojas maina pret ziemas, kad parādās pirmās ledus pazīmes un tur, kur tas ir nepieciešams. Piemēram, tuvojoties ostai – Irbes šaurumā. Ar Somu līča vējiem uz šejieni tiek sadzīti ledi. Taču inženieris Beitāns saka, ka kapteiņiem ir iepatikušās tieši ziemas bojas, tādēļ vasaras atrodas izgāztuves poligonos, un pārsvarā jūrā atrodas ziemas bojas.
Spīd tālajiem kuģiem
Jūras administrācijas prasības Latvijas ūdeņos norāda, ka pieņemšanas bojām (ostas akvatorijā tā ir Alfa un Bravo) ir jāspīd piecas jūdzes uz priekšu, bet kanāla – jānodrošina spīdēšanas tālums līdz divām jūdzēm. Jaudīgi spīd tālumā arī bojas Dienvidu un Ziemeļu molā, saka Beitāns, jo jūrā, tuvāk jūras vārtiem, bieži ir blīva migla. Vēruma līniju gaismas kuģis var arī neredzēt, tādēļ gaismas deg 15 jūdzes uz priekšu. Visu boju gaismas ieslēdzas naktī, izņemot vēruma līniju – tās strādā sinhroni un visu diennakti.
Papildina kolekciju
Gan Latvijas bojas, gan kaimiņu valstu bojas nereti tiek izmestas jūrā, tādēļ Ventspils brīvostas kolekcijā ir dāņu, somu bojas, visas, kas tika izmantotas padomju laikā. Šovasar zvejas kuģis 25 jūdžu attālumā no Užavas bākas ar trali aizķēra vecu padomju laika jūras boju. Jūras dzelmē tā bija pavadījusi vairāk nekā 20 gadu. Pēc tam boja, gluži kā rēgs, apaugusi ar gliemežiem, sāka virzīties uz Ventspils ostas akvatoriju. Vajadzēja izvilkt, un tagad to restaurē topošajai ekspozīcijai. Šovasar, izmantojot divu traktoru palīdzību, pie Ovišu bākas tika izcelta boja, kas uzpeldēja, iespējams, pēc tam, kad kuģis to bija aizķēris ar dzenskrūvi. Boja bija ražota aptuveni 70. gados, bet nogrimusi 80.gados. Tā kā to izcēla Tārgales pagastā, pārvaldnieks palūdza to atstāt viņiem. Pēc tam, kad viņi veiks restaurēšanas darbus, ir iecere uzstādīt boju kā tūrisma objektu uz Kolkas ceļa pie pagrieziena uz Ovišiem.
Kuģošanas atbalsta dienesta vecākais inženieris Aivars Beitāns pie ziemas metāla bojām, kuru ir vairāk nekā 40.
Tā izskatās vasaras plastmasas bojas. Pavisam tīras tās gaida brīdi, kad varēs sākt strādāt.
Mazā jūras boja tika izcelta pie Ovišiem. Iespējams, pavisam drīz tā kļūs par vienu no Tārgales pagasta vizītkartēm.