Acis pirkstu galos
Ventspils brīvostas pārvaldes vecākais ūdenslīdējs Deniss Lapins jau 21. gadu veic zemūdens tehniskos darbus ostas akvatorijā. Viņš un vēl divi viņa kolēģi strādā ūdenslīdēju grupā, kurai pienākumu izpildei ir pieejams specializētais kuģis Neptūns. «Ūdenslīdēji ir cilvēki, kuri prot metināt, griezt, redzēt arī aizvērtām acīm,» stāsta Lapins. «Strādāt ostā ar aizvērtām acīm nozīmē, ka zem ūdens neko neredzi.» Lai būtu vieglāk izprast, cik saduļķots reizēm var būt ūdens, ūdenslīdējs Lapins izmanto salīdzinājumu, minot kafiju ar pienu. Piemēram, Dzelmes gultnes padziļināšanas darbi var padarīt ūdeni līdzīgu kafijai ar pienu. Starp citu, pašu zemessmēlēju Dzelme bieži remontē Ventspils brīvostas ūdenslīdēji. «Ar mūsu palīdzību izdodas remontēt Dzelmi, nesūtot to uz doku, tas ir ievērojams līdzekļu un laika ietaupījums,» stāstījumu turpina Lapins. Vairāki know-how – un kuģi var uzturēt darba kārtībā, neizmantojot doka pakalpojumus.
Pieredzējuši ūdenslīdēji saka, ka viņu acis atrodas pirkstu galos. «Tā ir interesanta pieredze – kad strādā pēc taustes. Pēc tam rezultātu izdodas ieraudzīt normālā redzamībā un sakritība ir teju 100%,» norāda Lapins. Kad redzamība pielīdzināma nullei, iznāk gan metināt, gan griezt. Ūdenslīdējs atceras kādu ekstrēmu atgadījumu, kas notika ziemā. Kuģis ar lielām grūtībām virzījās pret spēcīgo vētru, Ventspils tuvumā vējš kļuva vēl spēcīgāks, un, lai arī dzinējs strādāja gandrīz ar pilnu jaudu, kuģis praktiski stāvēja uz vietas. Kapteinis palūdza patvērumu Ventspils ostā un ūdenslīdēju palīdzību. Tie, veicot apsekošanu pēc taustes, noskaidroja, ka ar ledu tikušas bojātas dzenskrūves lāpstiņu malas. Tās lietderības koeficients bija krities, tādēļ, sastopoties ar pretvēju, kuģis nespēja virzīties uz priekšu. Tika ierosināts apgriezt lāpstiņu saliektās malas. Lai atjaunotu līdzsvaru, vajadzēja vienmērīgi apgriezt visas dzenskrūves lāpstiņas. Šis ļoti sarežģītais, atbildīgais un steidzamais darbs tika veikts ļoti sliktas redzamības apstākļos, savukārt ūdens temperatūra bija 0,2ºC. Dažas stundas vēlāk, kad kuģis bija izgājis jūrā, kapteinis pārzvanīja un ļoti apmierināts pavēstīja, ka viņa kuģis nav tik labi darbojies pat tad, kad to tikko pieņēma, un tā plāns doties uz doku dzenskrūves nomaiņai vairs nav aktuāls. «Atgriezeniskā saikne mums ir ļoti svarīga, tādējādi tiek uzkrāta pieredze un zināšanas,» saka Lapins.
Ja vētra aizdzen boju
Viens no Ventspils brīvostas uzdevumiem ir uzturēt kārtībā piestātnes. Tādēļ zemūdens tehniskie darbi ietver gan plānveida apsekošanu, gan piestātnes zemūdens daļas uzturēšanu kārtībā. Ir bijušas ārkārtas situācijas, kad krastmalā ir iegrimusi grunts zem seguma plāksnēm. Ūdenslīdēji noskaidroja iemeslu: krastmalas pretējā pusē velkoņi pietauvoja lielus kuģus, strādāja ar dzenskrūvēm. Un pretējā krastā tika izskalota divus metrus dziļa tranšeja. Tā kā grunts tika izskalota, attālumi starp pāļiem palielinājās, un rezultātā iebruka plāksnes. Ūdenslīdēju uzdevums – novērst problēmu, atjaunot grunti un nostiprināt šo zemes gabalu.
Ostas flotei (zemessmēlējs, loču kuģi, naftas savācējkuģi) ir nepieciešama pastāvīga tehniskā uzraudzība, kuru arī nodrošina ūdenslīdēji. Ostā darbojas apvienotais hidrogrāfijas un jūras kanāla dienests jeb Kuģošanas atbalsta dienests, kuram ir sava saimniecība. Tā pienākumos ir uzturēt nepieciešamos dziļumus un nodrošināt reidu saimniecību, proti, tiem ir bojas ar enkuriem un ķēdēm. Reizēm rudens vai ziemas vētru laikā bojas tiek norautas no enkuriem un izsviestas krastā. Bojas ir vērtīgs īpašums, norāda ūdenslīdējs, uz tām ir uzstādīta dārga aparatūra, tāpat piecas tonnas metāla var būt interesantas krasta pirātiem. Tā kā katra boja ir aprīkota ar informācijas pārraidīšanas sistēmu, speciālisti nosaka, kur tā atrodas, bet ūdenslīdēji veic tās glābšanas operāciju. Boju piegādātājs – kuģisKapteinis Orle – pienāk pie krasta, ne tuvāk par 700 metriem, bet ūdenslīdējiem tālāk ir jānodrošina attiecīga stipruma trose, pārvarot krasta bangu joslu, jānostiprina boja un jāierauj tā jūrā. Tālāk to velk uz ostu.
Masīvi, kuģi un klaiņojošās bojas
Maksimālais dziļums ostā ir 17–18 metri, bet ostā ienākošo kuģu iegrime sasniedz 15–16 metrus. Lai operatīvi attīrītu jūras kanālu no smiltīm pēc vētrām un atjaunotu nepieciešamo kuģošanas dziļumu, strādā zemessmēlēji. Nereti, veicot gultnes padziļināšanas darbus, tie saskaras ar dažādiem priekšmetiem gultnē, ar kuriem nespēj tikt galā. Piemēram, šogad netālu no Ventas kreisā krasta tika izcelts 50 tonnas smags betona masīvs. Pirms tam kuģošanas kanālu šajā vietā padziļināja līdz 12 metriem, tādēļ arī neuzgāja to. Dziļums ostā nav visur vienāds, visdziļāk ir pie naftas muliņa – 18 metri.
Akvatorijas gultnē – pie Ziemeļu mola, pie ieejas Zvejas ostā un Krimuldas rajonā – guļ trīs kuģi, kas nogrimuši dažādos laikos. «Ja veiks gultnes padziļināšanas darbus šajā rajonā, tad tos arī aizvāksim,» saka Lapins. Nogrimušie kuģi neatrodas uz kuģošanas ceļiem, un tie ne tikai netraucē kuģiem, bet arī palīdz nostiprināt grunti, tādēļ aiztikt tos nav vērts. Savukārt to, kas kļūst par šķērsli ceļā, aizvāc nekavējoties. Lapins atceras kādu gadījumu, kad, mērot kuģa ceļa dziļumu pēc kārtējās spēcīgās vētras, tieši pa vidu kuģošanas kanālam atklāja 5 metru paaugstinājumu. Uz turieni nekavējoties nosūtīja ūdenslīdējus. «Pēc vētras redzamība bija ļoti slikta. Mēs toreiz vēl strādājām vara aizsargķiverēs, staigājām pa gultni. Tā arī virzījāmies uz priekšu, izpletuši rokas uz sāniem, lai varētu labāk redzēt, un pēkšņi aizsargķivere atsitās kā pret zvanu – es saskrējos ar kaut kādu lielu metāla priekšmetu, kas bija ļoti norūsējis un apaudzis ar gliemežvākiem. Uzreiz ienāca prātā doma – varbūt tas ir kuģis rēgs?» atceras Lapins. Izpētes laikā izrādījās, ka tā ir veca, bojāta boja, kas pusnogrimušā stāvoklī varēja daudzus gadus atrasties vai pat klaiņot pa jūru, bet vētras laikā pa gultni boja burtiski atnāca un iekārtojās kanāla centrā.
Attālās kuģu enkuru stāvvietas jeb ārējo reidu 10 jūdžu attālumā no krasta tāpat uzrauga ūdenslīdēji. Šajāsparkošanās vietās nekādu šķēršļu nevar būt. Taču reizēm kuģi tur zaudē savus enkurus, un ūdenslīdēji tos atdod īpašniekiem.
Dzenskrūve –kā kustības simbols
Saskaņā ar arhīva datiem Baltijas jūrā nogrimis vairāk nekā 80 000 kuģu, bet atrasta tikai niecīga to daļa. Daži objekti, kuri no vēsturiskā viedokļa ir ļoti vērtīgi, atrodas pavisam līdzās – ja vien būtu vēlēšanās tos izcelt. «Brīvostas pārvaldnieks Imants Sarmulis, zinot, ka aizraujos ar nogrimušo kuģu vēsturi, lika padomāt, kurš objekts būtu interesants eksponēšanai Ventspilī. Es ierosināju izcelt dzenskrūvi no neidentificēta, iespējams, vācu kuģa kopš Otrā pasaules kara laika. Enkuru pilsētā ir daudz, tie izlikti Jūrmalas parkā. Enkurs ir cerību un glābšanas simbols jūrniekiem, bet dzenskrūve – kustības un progresa simbols. Ventspilij tas ļoti piestāv,» pārliecināts Deniss. Speciālisti izskatīs variantus, kā vērtīgo objektu izlikt vispārējai apskatei.
Deniss Lapins pirms nolaišanās pie nogrimušā kuģa Brēmene: «Pārņem ne ar ko nesalīdzināmas izjūtas, kad atrodi nogrimušu kuģi, kas zem ūdens pavadījis daudzus gadus, – zinot, ka pirms tevis neviens tur nav bijis. Tā ir laika mašīna.»
Nogrimušā kuģa dzenskrūve nogādāta krastā.
Dzenskrūves lielākā daļa bija šķembu un smilšu apbērta. Lai to attīrītu, sagrieztu un paceltu, ūdenslīdējam vajadzēja vairāk nekā 25 stundu darba.